Kārlis Vērdiņš // Ledlauži.

-Ledlauži. R.: Nordik (2001)


ledlauži

1

šonakt tu būsi zivtiņa maza
peldēsi manī iekšā un ārā
nevienam no mums nav āliņģis jācērt
pietiks ar dažiem mīļvārdiem bārā

pirmais tavs glāsts ir atdzisis banāns
otrais – mazs sprīdis pavērtās dzīlēs
spilvens piebāzīs neskūtu purnu
paraus zem segas un mīlēs un mīlēs

spodrais palags ir padošanās
redzi – nav neieņemamu ceļļu
pārgrieztām acīm ledlauzis aiztrauc
kāds mani piešļāc ar zivju eļļu


2

kad ar seju ārkārtēju
smaidu velc pa manu gurnu
itnekad tu neievēro
manu karsto sauso purnu

kustības ir līmes pilnas
stiepti augšup lejup ritmi
priekškars atvēries līdz ausīm
ātri izsmelts vārdu limits

tīra tīra apkaklīte
arī bikšupriekša tīra
lūk ar kādu augstu noti
beidzas tava uvertīra


3

tavs brīnumzizlis pārvērties
par izsaukuma zīmi
mēs esam gluži vienādi
mums vārdi anonīmi

tu pulsē manī iegrimis
kā kvēlošs nazis sviestā
no plaukstām ceļas garaiņi
smeldz atdevīgā miesa

trīc grīda tavā istabā
plūst gruntsūdeņi tīri
aiz loga zaļo jaunība
tur izkūst sniegavīri


4

kā divi maigi stulbi zvēri
pa sienu lienam četrrāpus
un prasām mēmiem ļaudīm ceļu
ar atšķirīgu akcentu

līdz atkal atrodam to vietu
kur varam sevi pazaudēt
tik tukšumu kas pašā vidū
mums vienam otrā neremdēt

ar ādu apelsīnu krāsā
nāk nakts un tu tās prototips
kurš vienmēr izvijas no skavām
kad tevi kāds visvairāk grib



* * *

«es šonakt sapņoju par tavām pēdiņām
es tevi labprāt izņemtu no tām
tu ej kā kaķis kluss kur tumsa sauc
(es diemžēl nezinu kā tevi sauc)
ar rokām trīcošām un acīm kautrām
tu aizslīdi starp ģimnāzistēm jautrām
un iedams pārcel vienu rozā pēdiņu
pār manu mazo šīvakara bēdiņu
tā paklanās un aiziet atvieglota
rīt tiks ar citām kopā iezārkota»



* * *

ceturtdienās es esmu dievs
un pasaule ir mans vaļasprieks
līdz pusdienlaikam gulu gulu
mākoņus slaku ar burkānu sulu
pusdienās aicinu kalnu grēdu
no viņas rokas rasolu ēdu

redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu
vāvere katlā čiekuru iemet
gājputni atgriežas pārlido pāri
klačojas pieber vannu ar sāli
papīrgrozā sēkliņas saber
izdīgst trausls līķabāls rabarbers

pagaršoju un jūtu baudu
iesnaužos: sapnī par pasauli raudu
pamostos tumsā un esmu viens
aiz logiem egļu zobeni vien
lēnām paveras pusnakts slūžas
circenis pamet krāsni uz mūžiem

aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts
nolīst pār mēness sudraba spermu
apslaka mani rāmu un dzestru
atkal atceros kas es esmu
slauku istabu saslaukas maisu
no saslaukām rītdienas rasolu taisu



* * *

Es gribēju sacerēt mīļvārdiņus,
Ko čukstēt pie sveša kapa
Vasaras naktī, kad vētras un dziņas
Stāv mīļo kopiņām apkārt.

Nekā. Es tarkšķu kā durvju zvans,
Kurš nedrīkst ne raudāt, ne dzejot,
Vien gulēt un gaidīt, kad Labais Gans
Noskūpstīs garāmejot.





(c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )