Kārlis Vērdiņš // Ledlauži. -Ledlauži. R.: Nordik (2001) ledlauži 1 šonakt tu būsi zivtiņa maza peldēsi manī iekšā un ārā nevienam no mums nav āliņģis jācērt pietiks ar dažiem mīļvārdiem bārā pirmais tavs glāsts ir atdzisis banāns otrais – mazs sprīdis pavērtās dzīlēs spilvens piebāzīs neskūtu purnu paraus zem segas un mīlēs un mīlēs spodrais palags ir padošanās redzi – nav neieņemamu ceļļu pārgrieztām acīm ledlauzis aiztrauc kāds mani piešļāc ar zivju eļļu 2 kad ar seju ārkārtēju smaidu velc pa manu gurnu itnekad tu neievēro manu karsto sauso purnu kustības ir līmes pilnas stiepti augšup lejup ritmi priekškars atvēries līdz ausīm ātri izsmelts vārdu limits tīra tīra apkaklīte arī bikšupriekša tīra lūk ar kādu augstu noti beidzas tava uvertīra 3 tavs brīnumzizlis pārvērties par izsaukuma zīmi mēs esam gluži vienādi mums vārdi anonīmi tu pulsē manī iegrimis kā kvēlošs nazis sviestā no plaukstām ceļas garaiņi smeldz atdevīgā miesa trīc grīda tavā istabā plūst gruntsūdeņi tīri aiz loga zaļo jaunība tur izkūst sniegavīri 4 kā divi maigi stulbi zvēri pa sienu lienam četrrāpus un prasām mēmiem ļaudīm ceļu ar atšķirīgu akcentu līdz atkal atrodam to vietu kur varam sevi pazaudēt tik tukšumu kas pašā vidū mums vienam otrā neremdēt ar ādu apelsīnu krāsā nāk nakts un tu tās prototips kurš vienmēr izvijas no skavām kad tevi kāds visvairāk grib * * * «es šonakt sapņoju par tavām pēdiņām es tevi labprāt izņemtu no tām tu ej kā kaķis kluss kur tumsa sauc (es diemžēl nezinu kā tevi sauc) ar rokām trīcošām un acīm kautrām tu aizslīdi starp ģimnāzistēm jautrām un iedams pārcel vienu rozā pēdiņu pār manu mazo šīvakara bēdiņu tā paklanās un aiziet atvieglota rīt tiks ar citām kopā iezārkota» * * * ceturtdienās es esmu dievs un pasaule ir mans vaļasprieks līdz pusdienlaikam gulu gulu mākoņus slaku ar burkānu sulu pusdienās aicinu kalnu grēdu no viņas rokas rasolu ēdu redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu vāvere katlā čiekuru iemet gājputni atgriežas pārlido pāri klačojas pieber vannu ar sāli papīrgrozā sēkliņas saber izdīgst trausls līķabāls rabarbers pagaršoju un jūtu baudu iesnaužos: sapnī par pasauli raudu pamostos tumsā un esmu viens aiz logiem egļu zobeni vien lēnām paveras pusnakts slūžas circenis pamet krāsni uz mūžiem aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts nolīst pār mēness sudraba spermu apslaka mani rāmu un dzestru atkal atceros kas es esmu slauku istabu saslaukas maisu no saslaukām rītdienas rasolu taisu * * * Es gribēju sacerēt mīļvārdiņus, Ko čukstēt pie sveša kapa Vasaras naktī, kad vētras un dziņas Stāv mīļo kopiņām apkārt. Nekā. Es tarkšķu kā durvju zvans, Kurš nedrīkst ne raudāt, ne dzejot, Vien gulēt un gaidīt, kad Labais Gans Noskūpstīs garāmejot. (c) Par autortiesībam interesēties Latvijas Literatūras centrā (LLC) vai Latvijas Autortiesību aģentūrā (AKKA/LAA )