Astrīde Ivaska

---BIOGRĀFIJA

Dzejniece un atdzejotāja. Dzimusi 1926. gadā Rīgā, Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē, tēvs represēts. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, beigusi Hānavas nometnes latviešu ģimnāziju. Studējusi Mārburgas universitātē romāņu, ģermāņu un slāvu valodas (1946–1949); Mārburgas universitāti pabeigusi ar cand. phil. grādu. 1949. gadā precējusies ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru Ivasku. 1949. gadā pārcēlusies uz ASV, līdz 1967. gadam dzīvojusi Minesotas pavalstī (ASV), pēc tam Normanā, Oklahomā (ASV). No 1950. līdz 1952. gadam bijusi bibliotekāre Minesotas universitātes Mākslas nodaļā. Mācījusi krievu un vācu valodu Sv. Olafa koledžā Minesotā un Oklahomas universitātē. No 1991. līdz 2001. gadam dzīvojusi Fauntinstaunā, Īrijā, pēc tam Rīgā. Darbojusies žurnāla “Jaunā Gaita” redakcijā un žurnāla “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijā.
Dzeju publicē kopš 1959. gada. Publicējusi arī recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālos “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “Books Abroad” (vēlāk “World Literature Today”), “Journal of Baltic Studies”, rakstu krājumā “Arhīvs” (1966, 6), izdevumā “Encyclopedia of World Literature in the XXth Century”(1967). A. Ivaskas dzejai mūziku komponējuši P. Plakidis un A. Šturms. Saņēmusi Z. Lazdas balvu (1969), par dzejoļu krājumu “Ziemas tiesa” (1968), PBLA KF 1974. gada Goda balvu par dzejoļu krājumu “Solis silos” (1973), J. Jaunsudrabiņa prozas balvu par ceļojumu aprakstu krājumu “Līču loki” (1981), K. Gopera fonda balvu par īsprozas krājumu bērniem “Pārsteigumi un atklājumi” (1984). Latvijas PEN kluba biedre, Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1993), Īrijas Rakstnieku savienības biedre. 2001. gadā saņēmusi IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.


---BIBLIOGRĀFIJA
---PORTRETS
---TULKOJUMI