Dramaturģija

Raiņa drāmas un traģēdijas ir vismaz tikpat nozīmīga viņa daiļrades daļa kā dzeja, turklāt arī lugas sacerētas saistītā valodā, šķiet, dažbrīd orientējoties ne tik daudz uz skatītāju, cik uz lasītāju. Pavisam to ir vienpadsmit (vēl jāpieskaita dramatiskā poēma “Daugava”, 1919). Visas ir ideju drāmas, un to darbība norisinās vai nu pagātnē, vai arī ļoti nosacītā teiksmainā, simboliem piesātinātā pasaulē. Uzmanības centrā parasti ir kāda vērienīga personība, kas tai pašā laikā ir kādas vienlīdz vērienīgas idejas projekcija. Šeit jāuzsver, ka Rainis personības lielumu un vērtību noteica ne tikai pēc tās veiktajiem varoņdarbiem, bet arī pēc ētiskās skaidrības, spējas uzupurēties vai piedot. Līdz ar to personības lielums dažkārt atklājas tieši visneuzkrītošākajās un citu nievātajās personībās - tā tas ir, piemēram, pēc folkloras motīviem sarakstītajā “Zelta zirgā” vai tautasdziesmu stilistikā ieturētajā lugā “Pūt, vējiņi!”

“Uguns un nakts” ir ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Apakšvirsrakstā autors to nodēvējis par “Senu dziesmu jaunās skaņās”. Dziesma patiesi ir sena, jo luga ir Pumpura “Lāčplēša” pārfrāzējums: ir pārņemts gan sižets, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, gan tēlu sistēma. Kā liecina jau virsraksts, Rainis, būdams pārliecināts dialektiķis, lugas tēlus sašķēlis absolūtos pretstatos. No vienas puses - gaismas spēki: Lāčplēsis (tautas spēks un brīvības alkas), Laimdota (var uztvert kā Latvijas simbolu), latviešu virsaiši. No otras - tumsas spēki: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. Šī uguns/nakts simbolika ir ļoti ietilpīga un daudzplākšņaina. Tajā iekļaujas gan teiksmas sižets, gan 13. gadsimta notikumi, gan 1905. gada revolūcija, gan ceramā brīvā Latvija, gan mūžīgā gaismas un tumsas cīņa vispār. Īpatnējs tēls ir Spīdola, kuru parasti mēdz interpretēt kā skaistuma simbolu un Lāčplēša līdzgaitnieci. Taču faktiski Spīdola ir “Uguns un nakts” - un Raiņa simbolisma vispār - “atslēga”. Spīdolas vārdi - “Es nepastāvu, es esmu kā saule, / Es tūkstoš krāsās pār zemi laistos - / Bet manā visumā spīd un dzīvo viss” - ir konspektīva simbolisma filozofija, kas iemieso Raiņa ideju par simbola mainību un daudznozīmību. Lāčplēsis un Laimdota ir izteikti viennozīmīgi un skaidri tēli, bet Spīdola, piemēram, dažbrīd mēdz biedroties arī ar tumsas spēkiem (citiem vārdiem, bez gaismas nav tumsas - un otrādi). Un tomēr tieši viņa ir tā, kas Lāčplēsim teic vārdus, kas ir arī vairāku citu Raiņa lugu pamatā: “Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!” Taču Lāčplēsis nav spējīgs sekot šim aicinājumam un tālab cīņā ar Melno bruņinieku iet bojā. Lugas fināls, protams, ir cerīgs: “Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, / Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!”

Arī “Spēlēju, dancoju”, pati dīvainākā Raiņa luga, kas nodēvēta par “Velnu nakti piecos cēlienos”, ir sakņota simbolisma poētikā. Sižets apspēlē, no vienas puses, Orfeja un Eiridīkes tēmu, no otras - latviešu folkloras motīvus. Lugā darbojas koklētājs Tots un Lelde, kura mirst no vampīra kodiena un kuru Totam jāizrauj no viņsaules tvērieniem. Darbība lielākoties norisinās starp velniem un miroņiem; pēc daudziem sižetiskiem pavērsieniem un garām poētiski filozofiskām diskusijām (ar viņsaules iemītniekiem, ļaudīm, simbolisko ārlaicīgā Aklā tēlu) Totam izdodas atdzīvināt Leldi, taču viņam pašam nākas doties nāvē. Taču šai gadījumā nāve Raiņa izpratnē ir sinonīms mūžībai: pēc Tota nāves pati no sevis sāk skanēt viņa kokle.

Traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi”, kas sacerēta pēc Vecās Derības motīvien, stāstīts par patriarha Jēkaba 12 dēliem. Vecākie brāļi skaudības dēļ iecer nogalēt tēva mīluli - sapņotāju Jāzepu; pēcāk viņi īsti kristīgā garā apžēlojas un pārdod Jāzepu verdzībā. Taču Jāzeps, pateicoties savai sapņu tulkošanas spējai, kļūst par Ēģiptes valdnieku. Seko neražas gadi, kad brāļi ierodas lūgt palīdzību no valdnieka. Jāzepā rodas gluži hamletiska dilemma - atriebt vai piedot -, kas kļūst par visas traģēdijas vadmotīvu. Sākotnēji Jāzeps jautā: “Vai, labu ziedojot, nav audzēts ļauns?" Pēcāk viņš paziņo: “Es gribu vienu tik - taisnību.” Visbeidzot Jāzeps piedod brāļiem, uzskatīdams, ka “..ļaunu ņemt un vērst par labu - tas ir piedot". Iespējams, dažs autors apstātos pie šī patiesi elegantā ētiskā imperatīva, ar to pieliekot traģēdijai izteiksmīgu punktu. Taču Rainis to paceļ vēl augstākā līmenī - no ētiski psiholoģiskas traģēdijas uz filozofisku. Proti, Jāzeps aiziet arī no savas “otrās dzimtenes” Ēģiptes, teikdams: “Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, / Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj"; un: “Es eju meklēt lielo taisnību, / Kas vieno visumu un viņā mani, / To taisnību, kas salauž pasauls balstus.”